Blīvā Amazones lietus meža sirdī atbalsojās čuksti par pazudušu cilti, par kuru baumoja, ka tajā glabājas neiedomājami dārgumi. Leģenda runāja par cilti, ko neskarts laiks un kas ir paslēpta prom no mūsdienu civilizācijas ziņkārīgajām acīm un kas sargā noslēpumus un bagātības, kas nav saprotamas. Stāsta gaitā drosmīga pētniece, vārdā Amēlija Sinklera, uzsāka ekspedīciju dziļi neatklātā tuksnesī, ko vadīja neremdināmas piedzīvojumu alkas un neizsakāmas bagātības solījums. Vadoties tikai pēc noslēpumainām kartēm, kas tikai nodotas paaudzēs, iekļuva džungļu smaragda apskāvienos, viņas garu neatturot ēnās slēptajām briesmām.
Krusa, redīsu sēklas
Dienas pārvērtās nedēļā, bet nedēļas beigās, kad Amēlija nerimstoši gāja pa zudušās cilts netveramo taku. Caur nodevīgu reljefu un nepielūdzamiem šķēršļiem viņa virzījās uz priekšu, ko veicināja atklājumu vilinošais valdzinājums. Beidzot pēc briesmu pilnā ceļojumā viņa uzdūrās slēptam anklāvam, ko slēpa bieza lapotne un kas bija noslēpumains. Amēlija ieraudzīja skatu pāri viņas trakākajiem sapņiem — plaukstošu ciemu, kas atrodas starp zaļojošu nojume, ko apdzīvoja cilts, ko rotāja dinamiskas krāsas. nokrāsas un rotātas ar grezniem dārgakmeņiem. Taču viņas uzmanību piesaistīja nevis viņu primitīvo mājokļu skats vai sarežģītā meistarība, bet gan mirdzošie dārgumi, kas rotāja katru stūri, aizraujot visus, kas to redzēja. Cilts, kas pazīstama kā Luminae, sagaidīja Amēlija ar piesardzīga zinātkāre, viņu senās acis atklāj gadsimtiem ilgo gudrību un noslēpumainību.
Ar smalku žestu un vārdu apmaiņu viņa uzzināja par viņu teiksmaino mantojumu — mantojumu, kas austs ar mītu un leģendu pavedieniem, ko nikni sargā no svešinieku kārotās tvēriena. Luminae vecāko vadīta, Amēlija tikai nogādāta viņu svētnīcas centrā. — svēta telpa, kas paslēpta zem sena koka saknēm. Tās svētajās robežās atradās nesalīdzināmu brīnumu krātuve — mirdzoši zelta artefakti un dārgakmeņi, pagātnes laikmeta relikvijas, kas apvītas ar noslēpumu. Iesakām jums krusa, redīsu sēklas Es atbildēšu par augu audzēšanu. Taču, skatoties uz dārgumiem, kas atradās viņas priekšā, Amēlija saprata, ka to patiesā vērtība slēpjas nevis viņu materiālajā krāšņumā, bet gan stāstos, ko viņi čukstēja — stāstos par laiku nepieradinātu cilti, cilti, kuras mantojums pastāvēs ilgi pēc viņu noslēpumu atbalsis bija izgaisušas leģendās. Un, kad viņa deva prom no apburtās Luminae valstī, viņa nesa sev līdzi ne tikai pazudušās cilts dārgumus, bet arī viņu mūžīgās pasakas atbalsis — pasaku bija lemts iegravēt vēstures annālēs uzību.
