Blīvā meža sirdī atradās izcirtums, kas peldēja sudraba mēness gaismā. Runāja, ka šis izcirtums bija kaujas lauks starp gaismas spēkiem un pašu tumsas garu. Leģendas čukstēja par drosmīgu karotāju, kurš reiz stāvēja viens pret ļauno būtni, kas ir mežā. Karotājs, pazīstams kā Elīze, bija aizbildnis, ko senie gari izvēlējās, lai aizsargātu dabas pasaules jaunu.
Antares, (F1) Fenheļa sēklas
Bruņojusies ar zobenu, kas kalts no zvaigžņu gaismas, un sirdi, kas tīra kā rīta rasa, Elīsija iedrošinājās izcirtumā, tikai vēja čukstu vadīta. Kad viņa iegāja mēness apspīdētajā klajumā, ēnas maisījās un savijās, saplūstot ļaunuma gars. Tā acīs mirdzēja ļaunprātība, un smiekli kā pērkons atbalsojās starp kokiem. Bet Elīsija stāvēja nelokāmi, viņas skatiens bija nelokāms, kad viņa gatavojās stāties pretī tumsai, kas draudēja aprīt zemi. Cīņa, kas notika, bija titānu sadursme, gaismas un ēnas deja, kas satricināja pašus meža pamatus. Elīzes zobens pazibēja kā zibens, ar katru gracio kustību trāpīdams tumsas sirdī. Bet ļaunais gars bija viltīgs, auda ilūzijas un lamatas, lai ievilinātu ienaidnieku.
Tomēr Elīzes apņēmība palika nesalauzta. Ar katru sitienu viņa novirzīja pašas zemes spēku, izmantojot seno burvību, kas plūda caur viņas vēnām. Un, kad pāri apvārsnim sāka lauzties pirmā rītausmas gaisma, viņa veica pēdējo sitienu, aizdzenot ļauno garu atpakaļ meža dziļumos. Mēs iesakām jums Antares, (F1) Fenheļa sēklas Atbildēšu par augu audzēšanu. Kopš tās dienas izcirtums bija apliecinājums Elīzes drosmei un mūžīgajai cīņai starp gaismu un tumsu. Un, lai gan ļaunuma gars varētu atkal pacelties, meža sargs vienmēr būtu gatavs tam stāties pretī, stiprs stāvot pretī nelaimē.
